Pasakas.net

Pasakas

Zelta spārni

Teicējs: Gatis Didrihsons

zelta_sparni_kanepe.jpg
Ilustrators: Elita Kaņepe

Viens ķēniņš sūta ik dienas, ik naktis savu sulaini, lai noklausītos, ko ļaudis par viņu runā. Reiz šim sulainim izdodas divu zīlnieku sarunu noklausīties, tas viens saka:

   «Ja ķēniņš man dotu pieci simti asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu tādu zivi kā tīrais sudrabs.»

   Tas otrs saka:

   «Ja ķēniņš man dotu tūkstoš asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu viņam zelta spārnus.»

   Sulainim zelta spārni ietikās. Viņš aiziet pie spārnu lējēja un saka, lai nākot līdz. Aiziet pie ķēniņa - ķēniņš dod tūkstoš asu malkas. Nu kurina, nu dedzina, kamēr liela pelnu čupa. Uguns nodziest, pelni atdziest, sāk rušināt, jā - spārni, ka laistās vien.

   Reiz ķēniņš brauc izsērsties un vedina ir savu dēlu līdz, bet dēls nevar iztūļāties - paliek mājā. Nu, ko no gara laika darīs? Sāks ar zelta spārniem darboties - groza, skatās un skrūvē tikmēr, kamēr zelta spārni šim klāt. Bet, līdzko arī klāt, te ķēniņa dēls iet pa gaisu gaisiem. Tā tas salaižas trīs dienas, trīs naktis. Trešo dienu kāda savāda balss augstu, augstu gaisā sauc:

   «Griezies trīs reizes uz labo pusi, tad notiksi zemē!»

   Viņš tā dara, un, re, spārni to nones zemē pie sveša ķēniņa pils durvīm. Ieiet iekšā. Ko nu teikt? Beidzot tas apķeras un saka:

   «Nācu pie paša ķēniņa darbu meklēt.»
   «Tas labi, man vajaga avju gana.»

   Labi. Tomēr dienu no dienas avis ganīt, lietū mirkt, rasā brist tādam cilvēkam, kas to no mazotnes nav radis, arī tā ir, kā ir: garš laiks uzmācas. Viņš izrunājas gar vienu, gar otru, lai jau rauga viņam uz kādu brītiņu garo laiku pakavēt - neviens negrib.

   Te kādu dienu izlīdīs paša ķēniņa meita pie avju gana laiku pakavēt. Abi sāk tērzēt: šiem valodas šķiltin šķiļas, derēt sader. Bet nu atkal cita nelaime: ķēniņš apcēlis, ka šie uz vienu roku. Viņš bargumā pavēl avju ganam līķu drānās apģērbties un tad gaidīt, kas tālāk notiks. Bet avju gans tev ies par ļipiņu ķēmoties! Viņš piebiksta, pačukst ķēniņa meitai, lai tik iznākot aiz vārtiem un gaidot. Ķēniņa meita gaida, šis tik darbojas gar zelta spārniem. Nav ilgi - te spārni klāt, meita klēpī, un nu iet pa gaisu gaisiem uz mājām pie tēva. Trešā dienā tas atkal dzird to pašu balsi:

   «Griezies trīsreiz uz labo pusi, tad notiksi zemē!»

   Viņš tā dara, un, re, spārni tos nones zemē pie tēva pils durvīm. Ieiet iekšā, tēvs priecīgs bez sava gala. Un nu bija kāzas, kādas nekad vairs nebūs. Ķēniņš arī aicināja mani uz kāzām un dāvināja stikla kurpes, papīra svārkus, sviesta cepuri.

   Bet es gāju pa akmeņiem - kurpes saplīsa. Es gāju caur lietu - svārki izšķīda. Es gāju karstā saulē — cepure izkusa. Tā uz kāzām nenogāju - paliku turpat, kur vēl tagad esmu.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google