Pasakas.net

Pasakas

Ezerieša meita

Teicējs: Anta Krūmiņa

Autors: Kārlis Skalbe

ezeries_elze.jpg
Ilustrators: Elza Kārkliņa
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   Viņa nepazina ne rūpju, ne darba. Tā cēlās, kad saule bij gabalā, mazgājās pienā un staigāja dzelte­nās kurpītēs.  Māte teica: «Mums ir viena pati meita. Mēs viņai atdosim visu. Viņai nebūs ne salmiņš jāceļ: lai zied mums par prieku.»

   Meitas gāja sienu pļaut, meitas gāja linu plūkt, viņu līdzi aicināja.

   «Kā lai eju jums līdz? Sīki mani pirkstiņi, rakstīts mans priekšautiņš.»

   Viņa taupīja sevi kam labākam... Meitas gāja dienas darba, — Ezerieša meita staigāja pa dārzu un rotājas.

   Viņa izstaigāja visas birzes, visas pļavas, izšūpojās visos ievu ceros. Viņas garās, brūnās bizes atšķetinājas vējā un mati piebira ziedu, zāļu, kukainīšu. Tā pamāca, apkrāvusies ziedošiem zariem un zālēm.

   Visa klētiņa kūpēja no smaržas.

    Un Ezerieša meita noreibuši gulēja uz vīstošiem vainagiem.

   Tad viņā sāka tvīkt skumjas. Tās sagrāba viņas dvēseli karstas rokas; viņa palika bāla, acis iepletās tumšas un dziļas kā atvari, tā gāja ārā, vērās uz ceļu un klausījās.

   «Kas tev ir, bērniņ?» māte pienākusi jautāja.

   «Es gaidu, es gaidu!»

   «Kā tu gaidi, zīlīt?»

   «Es pati nezinu, kā.»

   Māte noskatījās viņā un aizgāja, sevī klusi smaidī­dama. «Viņa jau ir pieaugusi. Ir laiks, ka mūsu sētā sāk skanēt precinieku pulksteņi.»

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google