Pasakas.net

Pasakas

Kā Jānis brauca nezināmo meklēt

Teicējs: Anta Krūmiņa

Autors: Kārlis Skalbe

drawing_003505_7fe76fc2.jpg
Samazināt teksta izmēru Palielināt teksta izmēru

   «Nezini, nezini,» Jānis teica. «Tā tas nevar palikt.» Viņa lepnums bij aizskarts. Viņš jūdza zirgu, lika ra­tos siena maisu un putras vērpeli un brauca meklēt Nezināmo.
   Viņš izbrauca no sava pagasta lauku ceļiem uz liel­ceļiem, kur vēl nekad nebij bijis, un arvien tuvāk viņam nāca Nezināmais. To viņš manīja no tā, ka arvienu baigāk palika ap sirdi. Vieglas trīsas viņam gāja pa kauliem. Bij tā, kā brienot vēsā ūdenī.
   Viņš brauca dienām un naktīm, nekur neapstāda­mies. Viņš gribēja sasniegt Nezināmo un braukt mājā.
   Bij gaiša vasaras nakts. Ceļš gāja pret kalnu; cita aiz citas pār viņu kāpa baltas un svinīgas bērzu birzes.
   Viņš uzbrauca kalnā un samulsa. Ceļš stāvu iegrie­zās gravā, pie kājām viņam gulēja koku galotnes, lejā dziļi šņāca upe. Otrā pusē aiz gravas pacēlās kalns, un zem jaunā mēneša malas tur varēja saskatīt caur miglu kādas pils torņus.
   Tur nu ir Nezināmais, to viņš tūliņ noprata. Bet kā lai tiek viņam klāt? Braukšus jau nekādā ziņā, ja negri­bēja uz stāvā ceļa lauzt kaklu un pazaudēt zirgu un ratus.
   Jānis izjūdza zirgu, uzmauca viņam auzu tarbu un uzslēja ilksis. Tad viņš novilka un atstāja pie ratiemarī savus zābakus, prātīgi pārlikdams, ka basām kā­jām viņš klusītēm, vieglītēm tiks ātrāk klāt Nezi­nāmam.
   Bij pāri pusnaktij, pati spoku stunda. Jānis lēnām devās lejā. No augšas vēl ceļš bij gaišs; bet koku zari arvien ciešāk pār viņu kļāvās kopā, un viņš nonāca tādā vietā, kur bij tik tumšs un kluss, ka sirds viņam apstājās krūtīs. Tikai ar kāju pirkstiem vēl varēja sataustīt ceļa oļus. Un piepeši mežs un krūmi nodre­bēja, ausīs sāka šņākt, zilas, zaļas ugunis šķīda ap acīm.
   «Nu ir klāt, nupat velni sāk dancot,» Jānim izšāvās caur galvu, un viņš iekliegdamies metās atpakaļ.
   Viņš uzskrēja kalnā un krita zirgam ap kaklu ar visu savu baiļu svaru.
   Viņš ķērās pie savām ratu ilksīm, apkampa zābakus, putras vērpeli, maizes kukuli.
   «Rati, ilksis, zābaki,» viņš lūdzās, «glābiet mani no Nezināmā, es negribu Nezināmo, es negribu, ko ne­zinu!»
   Un viņš sāka jūgt zirgu, lai brauktu atpakaļ.
   Tikām nakts bij garām.
   Tornī no kalna sargs pūta rīta stundu, baloži ar blāzmā apsarkušiem spārniem lidoja pāri dzintara jum­tiem, kuri kāpa ārā no miglas.
   «Nezin kas tā par pili? Un ko tā taurē tur no kalna?» Jānis, ratos kāpdams, domāja. «Ek nu, kur man jāskrien!» Viņš puszvilus atlaidās uz maisa un sa­rāva grožus. Zirgs sāka tecēt uz māju.
   Bet Ieva?
   Jānis nolaida acis. «Nu, ja viņa pa naktīm man vēl tā aušosies, es iešu gulēt gubenī.»


1917


  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google