Pasakas.net

Pasakas

Mazais Klauss un Lielais Klauss

Teicējs: Ingrīda Andriņa

Autors: Hanss Kristians Andersens

Picture 016.jpg
Ilustrators: Sandra Goldberga

Kādā pilsētiņā dzīvoja divi vīri, abus sauca vienādi, abiem bija vārdā Klauss, bet vienam piederēja četri zirgi un otram tikai viens vienīgs. Lai vienu no otra atšķirtu, to, kuram piederēja četri zirgi, sauca par Lielo Klausu, bet to, kuram viens vienīgs, — par Mazo Klausu. Tad nu paklausīsimies, kā viņiem klājās, jo tas ir patiess stāsts!

   Visu nedēļu Mazajam Klausām bija jāstrādā Lielā Klausa tīrumā, turklāt jāaizdod viņam savs vienīgais zirgs. Par to Lielais Klauss atkal palīdzēja viņam ar visiem saviem četriem, bet tikai vienu reizi nedēļā, un tas bija svētdienās. Heijsā! Kā Mazais Klauss nu švīkstināja pātagu pār visiem pieciem zirgiem, tie taču tagad bija gluži vai viņa paša, šo vienu dienu! Saule spīdēja tik silti, un visi zvani baznīcas tornī iezvanīja dievkalpojumu, ļaudis, savās labākajās drānās ģērbušies, ar dziesmu grāmatu padusē gāja klausīties mācītāja sprediķi, un viņi skatījās uz Mazo Klausu, kurš strādāja tīrumā ar pieciem zirgiem, un viņš bija tik priecīgs, ka atkal novicināja pātagu, iesaukdamies: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Tu tā nedrīksti teikt," Lielais Klauss aizrādīja, "tikai viens zirgs taču ir tavs!"

   Bet, kad atkal kāds gāja garām uz baznīcu, Mazais Klauss aizmirsa, ka nedrīkst tā sacīt, un iesaucās: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Nu gan es palūgšu to vienreiz izbeigt!" Lielais Klauss sacīja. "Mēģini tik sacīt to vēl vienreiz, un es tā iebelzīšu tavam zirgam pa pieri, ka tas būs beigts uz vietas un ar to viss būs cauri!"

   "Nudien, es vairs tā neteikšu!" sacīja Mazais Klauss, bet, kad garām gāja ļaudis un sveicinādami māja ar galvu, viņš atkal kļuva priecīgs un viņam likās — tas taču izskatās tik braši, ka viņam ir pieci zirgi, ar ko strādāt savā tīrumā, un viņš nošvīkstināja pātagu un iesaucās: "Nū, visi mani zirgi!"

   "Nu, tagad es tev parādīšu tavus zirgus!" Lielais Klauss teica, paņēma veseri un iesita Mazā Klausa vienīgajam zirgam pa pieri, tas nogāzās gar zemi un bija uz vietas beigts.

 

  "Ak, tagad man vairs nav neviena zirga!" iesaucās Mazais Klauss un sāka raudāt. Vēlāk viņš zirgu nodīrāja, paņēma ādu un ļāva tai vējā labi izžūt, iebāza to maisā, paņēma maisu uz muguras un gāja uz pilsētu, lai zirgādu pārdotu.

   Viņam bija ejams tāls ceļš pa biezu un tumšu mežu, turklāt vēl uznāca bargs negaiss. Viņš apmaldījās, un, iekams viņš iznāca uz īstā ceļa, bija jau vakars un pārāk tālu, lai tiktu pilsētā vai atgrieztos mājās, pirms iestājas nakts.

   Ceļa malā atradās lielas zemnieku mājas, slēģi bija aizvērti, bet pa to spraugām spīdēja gaisma. Te varbūt man atļaus pārnakšņot, nodomāja Mazais Klauss un pieklauvēja.

   Zemnieka sieva atvēra durvis, bet, izdzirdējusi, ko viņš grib, teica, lai ejot savu ceļu, viņas vīra neesot mājās, un viņa neuzņemšot nevienu svešinieku.

   "Nu, tad man būs jāguļ zem klajas debess," Mazais Klauss noteica, un zemnieka sieva aizvēra durvis.

   Turpat tuvumā bija liela siena kaudze un starp kaudzi un māju — mazs šķūnītis ar lēzenu salmu jumtu.

   "Es varu gulēt tur augšā," Mazais Klauss sacīja, raudzīdamies uz jumtu. Tā būs jauka gulta, stārķis tak nelidos lejā un neknābs man kājās." Jo augšā uz jumta stāvēja dzīvs stārķis, kam tur bija ligzda.

   Tad Mazais Klauss uzrāpās uz šķūnīša jumta, kur apgūlās un grozījās, lai jo ērti iekārtotos. Augšpusē starp koka aizvirtņiem un logu bija sprauga, pa kuru viņš varēja ieskatīties istabā.

   Tur bija uzklāts bagātīgs galds ar vīnu un cepeti, un varen lielu zivi. Pie galda sēdēja zemnieka sieva un ķesteris, un neviena cita nebija, un zemnieka sieva ielēja ķesterim vīnu, un viņš ķērās pie zivs, jo tā viņam lieliski garšoja.

  

   "Ja man atkristu kaut kripatiņa no šā mielasta!" Mazais Klauss nopūtās un pieliecās tuvāk logam. Ak Dievs, kādu skaistu kūku viņš tur iekšā redzēja! Jā, tās tik bija dzīres!

   Tad viņš izdzirdēja kādu jājam pa lielceļu uz māju pusi. Tas bija zemnieces vīrs, kurš atgriezās mājās. 

    Vispār vīrs bija labs cilvēks, bet viņam piemita kāda dīvaina kaite: viņš necieta ķesterus ne acu galā. Ja viņam ceļā patrāpījās kāds ķesteris, viņš kļuva briesmīgi nikns. Tāpēc jau ari ķesteris, zinādams, ka vīra nav mājās, bija aizgājis pateikt sievai labdienas, un labā sieva tāpēc lika viņam galdā vissmalkākos ēdienus, kādi vien viņai bija. Dzirdēdami pārnākam vīru, abi ļoti izbijās, un zemnieka sieva lūdza ķesteri ielīst lielā, tukšā lādē, kas stāvēja kaktā. To viņš ari darīja, jo zināja, ka nabaga vīrs necieš ķesterus ne acu galā. Sieva steigšus noslēpa visus smalkos ēdienus maizes krāsnī, jo, ja vīrs tos būtu ieraudzījis, viņš droši vien jautātu, ko tas nozīmē.

   "Ak vai!" Mazais Klauss uz šķūnīša jumta nopūtās, redzot, ka viss ēdiens nozūd.

   "Vai tur augšā kāds ir?" zemnieks jautāja un paskatījās uz Mazo Klausu. "Kāpēc tu guli tur? Nāc labāk līdzi istabā!"

   Tad Mazais Klauss pastāstīja, ka ir apmaldījies, un lūdza, vai nevarot dabūt naktsmājas.

   "Kāda runa," zemnieks teica, "bet vispirms mums drusciņ jāiestiprinās!"

   Sieva abus uzņēma ļoti laipni, uzklāja garu galdu un iedeva viņiem lielu bļodu putras. Zemnieks bija izsalcis un ēda kāri kā vilks, bet Mazajam Klausām visu laiku bija prātā krāsnī noslēptais gardais cepetis, zivs un kūka.

   Zem galda pie kājām viņš bija nolicis maisu ar zirgādu, jo mēs taču zinām, ka viņš bija izgājis no mājām, lai pilsētā to pārdotu. Putra viņam nepavisam negaršoja, un viņš uzmina maisam, un sausā āda skaļi iegrabējās.

  

   "Kuš!" viņš teica maisam, bet uzreiz uzmina tam atkal, un maiss iegrabējās vēl skaļāk nekā iepriekš.

   "Ei, kas tev tai maisā?" zemnieks jautāja.

   "Ā, tur sēž burvis!" Mazais Klauss atbildēja. "Viņš stāsta, ka mums nav jāēd putra, viņš esot piebūris pilnu krāsni ar cepeti, zivi un kūkām."

   "Kas tad tas?" zemnieks iesaucās, steigšus atvēris krāsni un ieraudzījis visus smalkos ēdienus, kurus sieva tur bija noslēpusi un par kuriem viņš domāja, ka tos uzbūris burvis. Sieva neuzdrošinājās bilst ne vārda, bet uzreiz lika ēdienu galdā, un abi mielojās gan ar zivi, gan cepeti un kūku. Tad Mazais Klauss atkal uzmina uz maisa un āda iegrabējās.

   "Ko nu viņš saka?" zemnieks jautāja.

   "Viņš saka," Mazais Klauss teica, "ka esot uzbūris mums arī trīs pudeles vīna, tās stāvot kaktā pie krāsns!" Nu sievai bija jāņem ārā noslēptais vīns, un zemnieks dzēra un kļuva tik jautrs — tādu burvi, kāds Mazajam Klausām maisā, viņš arī trakoti gribētu.

   "Vai viņš spēj uzburt arī velnu?" jautāja zemnieks. "To gan es gribētu redzēt, jo nu esmu jautrā prātā!"

   "Jā," teica Mazais Klauss, "mans burvis spēj visu, ko vien es pieprasīšu. Vai nav tiesa?" viņš jautāja un uzmina uz maisa tā, ka tas iegrabējās. "Vai dzirdi, viņš varot! Bet velns izskatoties tik neglīts, ka labāk uz viņu neskatīties!"

   "Nē, man nepavisam nav bail, — kāds viņš ir pēc ģīmja?"

   "Mats matā kā ķesteris!"

  

   "Ho!" zemnieks iesaucās. "Tas nu gan ir riebīgi! Jums jāzina, ka ķesterus es neciešu ne acu galā! Bet nekas, ja es zināšu, ka tas ir velns, tad man būs vieglāk viņu paciest! Tagad esmu saņēmis drosmi — bet viņš nedrīkst pienākt man par tuvu!"

   "Tagad man jāpavaicā savam burvim," Mazais Klauss teica, uzmina uz maisa un pielika pie tā ausi.

   "Ko viņš saka?"

   "Viņš saka — jūs varot iet un atvērt lādi, kas stāv tur kaktā, un jūs redzēsiet velnu, kā viņš tur kūko, bet jums jātur vāks tā, lai viņš neizspruktu laukā."

   "Jūs man palīdzēsiet to noturēt!" teica zemnieks un piegāja pie lādes, kur sieva bija noslēpusi ķesteri, kurš tur nobijies sēdēja.

   Zemnieks mazliet pacēla vāku un ieskatījās iekšā. "Ai!" viņš iekliedzās un atlēca nost. "Jā, nu es viņu redzēju, viņš izskatījās uz mata kā mūsu ķesteris! Nē, tas bija briesmīgi!"

   Nu bija jāiedzer, un tā viņi dzēra līdz vēlai naktij.

   "Pārdod burvi man," zemnieks teica. "Prasi par viņu visu, ko vien vēlies! Jā, es tev tūlīt dodu veselu sieku naudas!"

   "Nē, to es nevaru!" Mazais Klauss sacīja. "Padomā, cik daudz labuma man tiek no šā burvja!"

   "Ak, man tik ļoti gribētos viņu dabūt!" teica zemnieks un turpināja lūgties.

   "Jā," tad Mazais Klauss beidzot teica, "tā kā tu biji tik labs, dodams man šonakt pajumti, lai notiek, tu dabūsi burvi par sieku naudas, bet siekam jābūt pilnam ar kaudzi."

  

  "Labs ir," zemnieks sacīja. "Bet lāde tev jāņem līdzi, es to negribu turēt mājās ne brīdi, nezinādams, vai viņš nesēž tur iekšā."

   Mazais Klauss atdeva zemniekam maisu ar sauso ādu un par to saņēma veselu sieku naudas, turklāt ar kaudzi. Zemnieks viņam pat uzdāvināja lielu ķerru, ar ko aizvest naudu un lādi.

   "Palieciet sveiki!" teica Mazais Klauss un prom bija ar naudu un lielo lādi, kurā vēl arvien sēdēja ķesteris.

   Meža otrā malā bija plata, dziļa upe, ūdens tecēja tik ātri, ka peldēt pret straumi bija tik tikko iespējams. Pāri upei bija uzbūvēts jauns tilts, Mazais Klauss apstājās tilta vidū un pavisam skaļi, lai ķesteris lādē dzirdētu, teica:

    "Nē, ko man darīt ar šo nejauko lādi? Tā ir tik smaga, it kā tajā būtu akmeņi sakrauti! Es pagalam piekusīšu, ja stumšu to tālāk, tāpēc labāk iemetīšu to upē; ja tā aizpeldēs līdz manām mājām — būs labi, ja ne — ari nebūs nekāda nelaime."

   Nu viņš pieķērās pie lādes ar vienu roku, drusciņ to pacēla, it kā gribētu to grūst ūdenī.

   "Nē, pagaidi!" ķesteris lādē iekliedzās. "Izlaid mani ārā!"

   "Ū", Mazais Klauss iesaucās, izlikdamies, ka ir nobijies. "Viņš vēl sēž tur iekšā! Tad man jāsteidzas mest lādi upē, lai viņš noslīkst!"

   "Ak nē, ak nē!" ķesteris kliedza. "Es tev došu veselu sieku naudas, ja tu to nedarīsi!"

   "Jā, tā ir cita lieta!" Mazais Klauss teica un atvēra lādi. Ķesteris tūliņ izlīda ārā, iegrūda tukšo lādi ūdenī un gāja uz mājām, kur Mazais Klauss dabūja veselu sieku naudas. Vienu viņš jau pirmīt bija saņēmis no zemnieka, nu viņam ķerra bija līdz malām pilna ar naudu!

  

   "Skat, par to zirgu man ir tīri labi samaksāts!" viņš klusībā nosprieda, pārnācis mājās un izbēris naudu lielā kaudzē istabas vidū.  "Lielais Klauss dusmosies, uzzinājis, kādu bagātību esmu iemantojis par savu vienīgo zirgu, bet es jau nu skaidri viņam neko neteikšu!"

    Tad viņš aizsūtīja puiku pie Lielā Klausa, lai aizņemtos no viņa sieku mērīšanai.

   "Ko gan viņš ar to iesāks?" Lielais Klauss domāja un nosmērēja sieka apakšu ar darvu, lai tam pieliptu kaut kas no tā, kas tiks mērīts. Un tā ari notika, jo, kad viņš dabūja sieku atpakaļ, pie tā bija pielipuši trīs jauni sudraba naudas gabali.

   "Ko tad tas nozīmē?" Lielais Klauss iesaucās un uzreiz skrēja pie Mazā. "Kur tu tik daudz naudas ņēmi?"

   "Ā, to es dabūju par sava zirga ādu, ko vakar pārdevu!"

  "Tas nu gan ir labi maksāts!" Lielais Klauss sacīja, steidzās uz māju, paņēma cirvi, gāza ar to pa pieri visiem saviem četriem zirgiem, novilka tiem ādu un brauca ar ādām uz pilsētu.

   "Ādas! Ādas! Kurš vēlas pirkt ādas?" viņš klaigāja pilsētas ielās.

   Visi kurpnieki un ādmiņi steidzās pie viņa, jautādami, cik viņš par tām prasa.

   "Sieku naudas par katru," Lielais Klauss teica.

   "Vai tu esi jucis?" viņi visi brīnījās. "Vai tu domā, ka naudas mums ir siekiem?"

   "Ādas, ādas! Kurš vēlas pirkt ādas?" viņš sauca atkal, bet visiem, kas jautāja, cik ādas maksā, viņš atbildēja: "Sieku naudas."

  

   "Viņš smejas par mums," viņi visi teica, un tad kurpnieki ņēma savas zolējamās siksnas un ādmiņi skoteles un sāka Lielo Klausu slānīt.

   "Ādas, ādas!" visi mēdījās par viņu. "Mēs tev dosim ādu, kas būs zili melna! Ārā no pilsētas!" viņi kliedza, un Lielajam Klausām vajadzēja mesties prom, ko kājas nes, tādu kāvienu viņš vēl nekad nebija dabūjis.

   "Nu," mājās pārnācis, viņš teica, "Mazais Klauss man samaksās par to, es viņu nositīšu!"

   Bet Mazajam Klausām bija nomirusi vecāmāte; viņa gan bija bijusi ļauna un nešpetna, bet Mazais Klauss tomēr bija pagalam noskumis. Viņš paņēma un ielika vecenīti savā siltajā gultā, cerēdams, ka viņa varbūt vēl atdzīvosies. Tur viņai bija jāguļ visu nakti, pats viņš apsēdās kaktā uz krēsla un gulēja tur, kā jau agrāk bija darījis.

   Viņam naktī tā sēžot, atvērās durvis un ienāca Lielais Klauss ar cirvi. Viņš labi zināja, kur atrodas Mazā Klausa gulta, devās taisni pie tās un iegāza beigtajai vecaimātei ar cirvi pa pieri, domādams, ka tur guļ Mazais Klauss.

   "Dabūji, ko gribēji!" viņš teica. "Nu tu vairs mani nemuļķosi!" un devās uz mājām.

   "Tas nu gan ir viens Jauns cilvēks!" Mazais Klauss sacīja. "Gribēja mani nosist! Labi gan, ka vecāmāte jau bija mirusi, citādi viņš būtu laupījis tai dzīvību!"

   Tad viņš uzvilka vecaimātei svētdienas drēbes, aizņēmās no kaimiņa zirgu, iejūdza to ratos, nosēdināja vecenīti pakaļējā sēdeklī tā, lai braucot viņa neizkristu ārā, un devās ceļā pa mežu. Saulei lecot, viņi piebrauca pie liela kroga, tur Mazais Klauss pieturēja un iegāja krogā iestiprināties.

   Krodziniekam bija daudz daudz naudas, viņš bija arī ļoti labs cilvēks, bet karstas dabas, uguns, ne laiks.

  

   "Labrīt!" viņš sacīja Mazajam Klausām. "Tu šodien agri esi klāt un vēl goda drēbēs!"

   "Jā." Mazais Klauss atbildēja, "mēs ar vecomāti dodamies uz pilsētu, viņa sēž ārā ratos, nevaru viņu piedabūt nākt iekšā. Vai jūs neiznestu viņai glāzi medalus? Bet jums jārunā diezgan skaļi, jo viņa lāgā nedzird."

   "Jā, lūdzu!" teica krodzinieks, pielēja lielu glāzi ar medaļu un izgāja ar to ārā pie beigtās vecāsmātes, kas bija iesēdināta ratos.

   "Te būs glāze medalus no jūsu dēla!" krodzinieks sacīja, bet beigtā sieviņa neteica ne vārda un sēdēja pavisam klusu.

   "Vai jūs nedzirdat?" krodzinieks iekliedzās, cik skaļi vien spēdams. "Te būs glāze medalus no jūsu dēla!"

   To pašu viņš nokliedza vēl vienu reizi un tad vēl vienu, bet, kad viņa pat nepakustējās, krodzinieks sadusmojās un iesvieda glāzi viņai taisni sejā. Medalus tecēja viņai pār degunu, un viņa atkrita ratos uz muguras, jo bija tikai iesēdināta, nevis piesieta.

   "Vai tu redzējies ko!" Mazais Klauss iekliedzās, izlēca pa durvīm un ieķērās krodziniekam krūtīs. "Tu esi nositis manu vecomāti! Palūk, kāds liels caurums viņai pierē!"

   "Ak, tavu nelaimi!" iesaucās krodzinieks, rokas sasizdams. "Pie visa vainīga mana ātrā daba! Mīļo Mazo Klausiņ, es došu tev veselu sieku naudas un likšu tavu vecomāti apglabāt tā, it kā viņa būtu manējā, bet tikai ciet klusu, citādi man nocirtīs galvu, un tas būtu briesmīgi!"

   Tā Mazais Klauss dabūja veselu sieku naudas un krodzinieks apbedīja viņa vecomāti kā savējo.

   Kad nu Mazais Klauss ar lielo naudu atkal pārnāca mājās, viņš uzreiz sūtīja savu puiku pie Lielā Klausa palūgt, vai tas nevarētu aizdot sieku mērīšanai.

  

   "Ko tad tas nozīmē?" Lielais Klauss teica. "Vai tad es viņu nenositu? Tas man pašam jāpārbauda," un viņš ar sieku pats gāja pie Mazā Klausa.

   "Nu, vai zini, no kurienes tu dabūji visu šito naudu?" viņš jautāja, ieplezdams acis vēl vairāk, kad ieraudzīja visu, kas bija nācis klāt.

   "Tu nositi nevis mani, bet manu vecomāti!" teica Mazais Klauss. "Es viņu pārdevu par sieku naudas!"

   Tas nu gan ir labi maksāts!" teica Lielais Klauss, steidzās uz māju, paņēma cirvi un nosita savu vecomāti, ielika viņu ratos, aizbrauca uz pilsētu, kur dzīvoja aptieķnieks, un jautāja, vai tas nevēloties pirkt mironi.

   "Kas tad tas, kur tu viņu dabūji?" aptieķnieks jautāja.

   Tā ir mana vecāmāte!" Lielais Klauss atbildēja. "Es viņu nositu par sieku naudas!"

   "Dievs pasargā!" aptieķnieks iesaucās. "Jūs pļāpājat pāri mēram! Nesakait nevienam neko, citādi varat pazaudēt savu galvu!" Un tad viņš Lielajam Klausām nopietni paskaidroja, kāds briesmīgs ļaunums izdarīts un kāds nelabs cilvēks viņš esot, un ka viņš ir pelnījis sodu. Nu Lielais Klauss tā izbijās, ka taisni no aptiekas sliekšņa ielēca ratos, uzšāva zirgiem ar pātagu un brauca mājās, bet aptieķnieks un visi ļaudis domāja, ka viņš ir traks, un tāpēc ļāva viņam iet, kur acis rāda.

    "Par to tu man samaksāsi!" Lielais Klauss teica, izbraucis uz lielceļa. "Jā, par to tu man samaksāsi, Mazais Klaus!" un, pārbraucis mājās, viņš paņēma vislielāko maisu, kādu vien varēja atrast, nogāja pie Mazā Klausa un teica: "Nu tu mani atkal esi piemuļķojis. Vispirms es nositu zirgus, tad savu sirmo vecomāti! Tā visa ir tava vaina, bet nu tu mani vairs nekad nemuļķosi." Un viņš paķēra Mazo Klausu aiz vidukļa, iebāza viņu maisā, uzvēla to mugurā un uzkliedza viņam: "Tagad es iešu un tevi noslīcināšu!"

  

     Līdz upei bija labs gabals ejams, un Mazo Klausu nemaz nebija tik viegli nest. Ceļš veda taisni gar baznīcu, ērģeles spēlēja, un ļaudis iekšā dziedāja tik skaisti, ka Lielais Klauss nolika maisu ar Mazo Klausu pie baznīcas durvīm, domādams, ka būtu varen labi pirms došanās tālāk ieiet un paklausīties kādu baznīcas dziesmu; Mazais Klauss taču nevarēja izbēgt, un visi ļaudis sēdēja baznīcā. Un viņš iegāja iekšā.

   "Ak vai! Ak vai!" Mazais Klauss maisā nopūtās. Viņš grozījās un grozījās, bet virvi atraisīt nespēja. Tai pašā brīdī nāca kāds vecs vecs lopu gans, matiem baltiem kā krīts un lielu spieķi rokā. Viņš dzina veselu baru govju un vēršu, tie uzskrēja virsū maisam, kurā sēdēja Mazais Klauss, un apgāza to.

    "Ak vai!" Mazais Klauss nopūtās. "Esmu vēl tik jauns, bet jādodas jau uz debesu valstību!"

   "Ak, es nabags!" teica lopu gans. "Esmu tik vecs, bet arvien vēl nevaru tur nokļūt!"

   "Atsien maisu!" Mazais Klauss iesaucās. "Ielien tanī manā vietā, un tu uzreiz nokļūsi debesu valstībā!"

   "To nu es gaužām gribētu," lopu gans teica, atraisīdams maisu, un Mazais Klauss tūlīt izlēca ārā.

   "Tad gani lopus manā vietā," vecais vīrs teica un ielīda maisā. Mazais Klauss aizsēja maisam galu ciet un gāja savu ceļu ar visām govīm un vēršiem.

   Pēc brītiņa no baznīcas iznāca Lielais Klauss un uzcēla maisu atkal sev mugurā. Viņam gan šķita, ka tas kļuvis tā kā vieglāks, jo vecais lopu gans nebija ne pustik smags kā Mazais Klauss! "Cik viegli gan kļuvis viņu nest! Jā, tas laikam tāpēc, ka esmu noklausījies baznīcas dziesmu!" Tad Lielais Klauss nonāca pie upes, kas bija dziļa un plata, iemeta ūdenī maisu ar veco lopu ganu, nokliegdams viņam pakaļ, jo domāja taču, ka tur sēž Mazais Klauss: "Nu, redzi! Tagad tu mani vairs nemuļķosi!"

  

   Tad viņš gāja mājās, bet, krustcelēs nonācis, sastapa Mazo Klausu, kurš dzina lopu baru.

   "Ko tad tas nozīmē?" Lielais Klauss iesaucās. "Vai tad es tevi nenoslīcināju?"

   "Noslīcināji gan!" sacīja Mazais Klauss. "Priekš nepilnas pusstundas tu taču iemeti mani upē!"

   "Bet kur tad tu ņēmi tos skaistos lopus?" Lielais Klauss vaicāja.

   "Tie ir jūras lopi!" Mazais Klauss atbildēja. "Es izstāstīšu tev visu no sākuma līdz galam, un man jāsaka tev ari lielum lielais paldies par to, ka mani noslīcināji! Nu esmu atkal vīrā un pavisam bagāts, vari man ticēt! Sēžot maisā, es tā nobijos, un vējš svilpoja man gar ausīm, kad tu meti mani no tilta aukstajā ūdenī. Es uzreiz nogrimu dibenā, bet nesasitos, jo tur lejā aug visjaukākā un vismīkstākā zāle. Tajā es nokritu, maisam gals uzreiz bija vaļā, un daiļākā jaunava baltās drānās kā krīts un zaļu vainagu slapjajos matos paņēma mani pie rokas un teica: "Vai tas esi tu. Mazo Kļaus? Te tev sākumam būs daži lopi! Jūdzi tālāk uz šā ceļa stāv vēl viens bars, ko gribu tev dāvināt!" Nu es ieraudzīju, ka upe ir plats lielceļš ūdens ļaudīm. Pa apakšu viņi gāja un brauca taisni no jūras līdz pat zemei, kur upe beidzas. Tur bija tik skaisti: ziedēja puķes un auga lekna zāle, un ūdenī peldēja zivis, slīdēdamas man gar ausīm tāpat kā putni šeit, gaisā. Kas tur bija glītu ļaužu, kas tur bija lopu, kuri ganījās grāvmalās un uz ežām!" 

    "Bet kāpēc tu nāci šurp augšā, pie mums?" Lielais Klauss jautāja. "Es to nedarītu, ja tur lejā būtu tik jauki!"

    "Nē!" Mazais Klauss teica. To es darīju ar nodomu! Tu taču dzirdēji, ko tev teicu: ūdensmeita sacīja, ka jūdzi tālāk uz ceļa — un ar ceļu viņa domāja upi, jo pa citu vietu viņa nevarētu atnākt, — stāv vēl viens lopu bars, kas domāts man. Bet es zinu, kur upe met cilpas, drīz te, drīz tur, — iznāks vesels līkums! Kāpēc gan, ja tas iespējams, ceļu nepadarīt īsāku, izkāpjot šeit uz zemes un ejot šķērsām tai pāri atkal līdz upei? Tā es ietaupīšu gandrīz vai pusjūdzi un nonākšu ātrāk pie saviem jūras lopiem!"

  

    "Ak, tu nu gan esi laimīgs cilvēks!" Lielais Klauss teica. "Vai tu nedomā, ka arī es, nonācis upes dibenā, dabūtu jūras lopus?"

    "Jā, man šķiet, dabūtu gan," Mazais Klauss sacīja. "Bet es nevaru tevi aiznest maisā līdz upei, tu esi man par smagu. Vai tu pats neaizietu līdz turienei un neielīstu maisā, lai tad ar lielāko prieku es varētu tevi iemest ūdenī?"

    "Paldies!" Lielais Klauss teica. "Bet, ja, nonācis lejā, es nedabūšu jūras lopus, tad gan tev būs kāviens, vari man ticēt!"

    "Ak, nē! Neesi nu tik ļauns!" Un tā viņi nonāca pie upes. Izslāpušie lopi, ūdeni ieraudzījuši, skrēja, ko kājas nes, lai dabūtu padzerties.

   "Skat, kā viņi steidzas!" Mazais Klauss iesaucās. "Viņi ilgojas atkal nokļūt upes dibenā!"

   "Palīdzi taču vispirms man," Lielais Klauss teica, "citādi būs kāviens!" Tad viņš ielīda lielajā maisā, kas bija pārmests kādam vērsim pār muguru. "Ieliec iekšā akmeni, jo man ir bailes, ka citādi nenoiešu dibenā," Lielais Klauss piebilda.

   "Gan jau noiesi!" Mazais Klauss sacīja, tomēr ielika maisā lielu akmeni, aizsēja maisam galu ciet un pagrūda to: plunkš! Tur nu ievēlās Lielais Klauss un uzreiz nogrima dibenā.

   "Baidos, ka lopus viņš tur vis neatradīs!" noteica Mazais Klauss, savus lopus uz māju dzīdams.

  1. a
  2. b
  3. c
  4. d
  5. e
  6. f
  7. g
  8. h
  9. i
  10. j
  11. k
  12. l
  13. m
  14. n
  15. o
  16. p
  17. r
  18. s
  19. t
  20. u
  21. v
  22. z
  23. visas
 

Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net 

Informācija grāmatu autoriem un tulkiem Mūsu draugi
Autortiesības © 2019 Ugunsmūris. Visas tiesības aizsargātas. Cube Systems – web dizains un izstrāde
  • Pasaku jaunumi
  • Pievienot Google